CĒSU VALSTS ĢIMNĀZIJA

Latvijas Kultūras akadēmijas viesošanās Cēsu Valsts ģimnāzijā 6. martā

Kā šodien atceros, ka savā izlaiduma dienā sev iekšēji nosolījos braukt uz ģimnāzijas pasākumiem, salidojumu, žetonvakariem, jo tobrīd likās gluži neiespējami pārraut to saiti, kas trīs gadu garumā bija izveidota. Diemžēl realitāte un turpmākās studijas man lika piedzīvot tieši pretējo – savu nākamo četru studiju gadu laikā uz ģimnāziju aizdevos vien vienu vienīgu reizi, uz Absolventu futbola turnīru. Ģimnāzijas salidojuma laikā atrados Somijā, pēc tam nākamajā pavasarī biju Norvēģijā, un tā arī ceļš no Rīgas uz Cēsīm arvien nerada vietu manā plānotājā. Un nevarētu jau teikt, ka biju tik ļoti aizņemta, ka tiešām nebūtu varējusi aizbraukt, tomēr vienmēr kāds cits notikums lika izvēlēties par labu tam.
Par Latvijas Kultūras akadēmiju uzzināju no savas literatūras skolotājas Lindes Dambes, kura to bija absolvējusi. Manā laikā par Akadēmiju stāstīt neviens cits uz ģimnāziju neatbrauca, arī Skolu EXPO Akadēmija tad neņēma dalību. Neskatoties uz to, pirmkārt, vēlos pateikt paldies ģimnāzijai un visiem skolotājiem, kas mācību procesā, mani izglītojot, ielika stingru pārliecību par to, ko vēlos turpmāk darīt. Kad 2013. gada vasarā bija jāiestājas augstkolā, es aizbraucu tikai un vienīgi uz Akadēmiju un ķeksīti ievilku tikai un vienīgi apakšprogrammā, kuru šogad absolvēšu. Tik pārliecināta es biju. Tas, iespējams, bija vienlaikus viens no neapdomātākajiem lēmumiem manā dzīvē, jo kurš trakais iesniedz dokumentus tikai vienā augstkolā? Man nebija B plāna - ja netiktu uzņemta Akadēmijā, būtu divus gadus strādājusi un mēģinājusi atkal (manu apakšprogrammu uzņem ik pa diviem gadiem). Tomēr viss izdevās, un te nu es esmu.
Šogad pavasarī manī no burtiski zila gaisa radās šī sajūta, ka es taču neesmu bijusi ģimnāzijā! Man ir pavisam noteikti jāaizbrauc un jāpastāsta par Akadēmiju – jutu to gan kā pienākumu, pašai tuvojoties absolvēšanai un saprotot nepieciešamību par Akadēmiju runāt, gan ieraudzīju Akadēmijas lapā, ka ir izsludināta Vēstnešu kustība. Pāri visam man pavisam noteikti beidzot bija īsts iemesls braukt ciemos. Nav izstāstāms milzīgais satraukums, kāds man bija 6. martā, verot ģimnāzijas durvis. Un tas bija pamatots, jo, protams, daudz kas ir mainījies, jutos nedaudz sveši, bet tas bija līdz brīdim, kad satiku pirmos skolotājus, kas starodami mani samīļoja. Šeit noteikti vietā ir teiciens par to, ka vieta var mainīties, bet cilvēki tajā nē.
Ģimnāzijas skolēniem pastāstīju par Akadēmijas apakšprogrammām, kurās šogad tiks uzņemti studenti, jo tās katru gadu mainās saistībā ar to, ka Akadēmija ļoti seko līdzi darba tirgus pieprasījumam. Tieši tāpēc lielākoties apakšprogrammās uzņem ik pa diviem gadiem. Katru gadu ir citas Starpkultūru studiju apakšprogrammas. Akadēmija noteikti izpelnās ievērību tajā, ka ir vienīgā augstākās izglītības iestāde Latvijā, kas sagatavo aktierus un režisorus, un tie kā reiz šogad tiks uzņemti, bez tam tiks specializēti Valmieras Drāmas teātrim. Tieši tāpēc Vidzemes reģiona skolas par to tiek īpaši informētas, ņemot vērā Valmieras lokācijas vietu, jo aktieri jau daļēji otrajā, lielākoties trešajā un pilnībā ceturtajā kursā atradīsies un studēs Valmieras teātra telpās.
Latvijas Kultūras akadēmija ir vismazākā no mākslas augstskolām. Pie mums nāk studēt jaunieši, kas, iepsējams, jau iepriekš jūt to, ka var būt spēcīgi nozares speciālisti un vēlāk nepazudīs darba tirgus mašinērijā, jo Akadēmija pavisam noteikti koncentrējas un strādā ārkārtīgi motivējoši, sniedzot ļoti plašu un vispārīgu kultūras izglītību, kurā katrs var meklēt un atrast savu stipro pusi, fokusēties tajā. Laikā, kad augstskolas tērē milzīgas naudas summas, lai ar inovācijām, skaistiem stendiem un krāšņiem šoviem piedalītos Skolu EXPO, kuram cauri iziet tūkstošiem jauniešu, pildot maisiņus ar bukletiem, jo pavisam drīz būs jāizdara lielā izvēle par savu nākotni, mums kā Akadēmijai ir svarīgs cilvēks – runāt ar viņu, uzklausīt viņu, jo tieši tā tas būs arī tad, ja atnāks studēt pie mums, tā ir cilvēkizglītība. Izglītība nevis darba tirgum vai kādam citam, bet izglītība sev.
Man ir ārkārtīgi milzīgs prieks katru gadu redzēt kādu ģimnāzijas absolventu mūsu telpās, dārzā, teātra mājā, visos pasākumos. Diemžēl es vairs īsti nevienu šī brīža ģimnāzijas skolēnu nepazīstu, drīz es vairs nevarēšu jūs identificēt Akadēmijas pagalmā, tāpēc es ļoti ceru, ka manai pārliecībai par to, ka šeit, Ludzas ielā 24 vai Dzirnavu ielā 46, noteikti ir kāds “manējais”, nevajag izzust!
Lai veiksmīgs un panākumiem bagāts semestra noslēgums!

Cēsu Valsts ģimnāzijas 2013. gada absolvente Lelde Kristiāna Vozņesenska