Atziņas par 24. februāri.

Publicēts: 03.03.23

Pirms gada 24.februārī Krievijas bruņotie spēki uzsāka militāru agresiju, iebrūkot Ukrainā.

Šo rītu vislabāk no 11.a klases skolēniem atceras Ivans Kyrpa, kurš toreiz dzīvoja savā zemē, savā Ukrainā: ”Tieši pirms gada plkst. 8:30 man notika fizika, tajā laikā arī uzzinājām, ka sācies karš. Man bija bail.”

Kārlis uzsver, citi skolēni tik labi neatcerās pagājušā gada 24.februāra rītu, bet sajūtas nav bijušas labas, arī viņus ir nomākušas baiļu sajūtas. Pagājušā gada 24.februārī notika tas, kam Ukrainas ienaidnieks gatavojās jau vairākus mēnešus, bet neviens īsti neticēja, ka tas patiešām notiks. Man līdz šim nebija nācies pieredzēt tāda mēroga vardarbību tik tuvu man.

2023.gada 24.ferbruāris visā Latvijā bija atceres diena. Kristaps pēc pasākuma secina - “Patīkami apzināties, ka esam spējīgi izveidot šādu piemiņas brīdi visā Latvijā. Pasākums patiesi lika izjust kopības sajūtu. Klusuma brīdi tikai patraucēja garām
braucošās mašīnas.”

Krista: “Esmu ļoti sašutusi un nobijusies. Par notiekošo Ukrainā aizdomājos katru dienu. Tieši šī iemesla dēļ, esmu ļoti aktīva Cēsu novada jauniešu domē, kur mēs esam organizējuši pasākumus, dažādas aktivitātes un nodarbības priekš un ar ukraiņiem. Es cenšos par situāciju Ukrainā runāt, just līdzi un darīt lietas labā tik, cik vien es varu kā jauniete.”

Annija: “Man sāp sirds. Tā lūst miljons gabaliņos, dzirdot skaudros stāstus un redzot kā Ukraina tiek sagrauta. Es vēlos tikai mieru un laimīgus cilvēkus virs Zemes!”

Tomass: “Esmu ļoti apbēdināts par šī brīža situāciju, jo, manuprāt, 21.gs. nevajadzētu
būt karam!”

Regnārs: “Ir tādas dīvainas sajūtas par to, ka netālu no mums notiek karš. Patiesībā, vēl joprojām ir tāda neticība, ka mūsdienās kaut kas tāds var notikt.”

Jēkabs: “Ukraiņiem ir jābūt stipriem un jāturpina cīnīties. Visa pasaule ir par ukraiņiem!” Martins: “Esmu lepns, ka Cēsīs notika šāds pasākums, kurā lūdzām dievu par kara beigām. Esmu lepns, ka mana skola piedalījās šajā pasākumā! Mums noteikti
jāturpina Ukrainu atbalstīt!”

“Ir pagājis jau gads, kopš sācies karš Ukrainā. Karš nekad nav gaidīts un tas nekad nejautā, vai mēs to gaidām vai nē, vai esam tam gatavi. Tas vienkārši notiek. Mēs to nevaram apturēt cīnoties, taču tas nenozīmē, ka mēs nekā nevaram palīdzēt nelaimē nonākušajiem. Ikviens var palīdzēt savu spēju robežās, kaut vai ziedojot drēbes, pārtiku vai naudu, bet mēs visi varam vienkārši būt vienoti un svarīgos brīžos būt kopā. Tas neprasa naudu vai citus līdzekļus, taču palīdz noturēt tautas sparu un ticību labajam. Šis koncerts bija viens no apliecinājumiem, ka, arī vienkārši esot kopā, mēs varam darīt labu un palīdzēt noturēt Ukrainas tautas ticību uzvarai.”

“Karš Ukrainā skar mūs visus – tikai cilvēks cilvēkam var palīdzēt. Skolā es katru dienu paeju garam skolasbiedriem, kuri atbraukuši pie mums meklēt mierinājumu un mājas. Es nevaru pierast un nespēju apzināties, ka kaut kur cilvēki
karo un mirst, tas ir visšausmīgākais, kas var notikt, ka tepat blakus ir cilvēki, kuri cīnās un baidās par savām mājām.”

“Kopš 2022. gada 24. februāra ir pagājis gads. Gads pilns skumjām par nevainīgi kritušajiem, par bēgļiem, kuri spiesti pamest mājas, un par tiem, kuri šobrīd aukstumā dzīvo pagrabos un nebeidzamās bailēs. Šī gada laikā esmu daudz domājusi par to, kā palīdzēt tiem, kuriem mēs esam vajadzīgi.”

“Sāp sirds, skatoties uz ukraiņiem, kuri kara dēļ palikuši bez mājām un ģimenes. Ir maza cerība, ka karš beigsies tikai Ukrainā un tas nepāraugs 3. pasaules karā. Manuprāt, ziņās nepareizi runā, uzvarētāju nebūs. Nevienā kara nav. Ir tikai cietušie, bez mājām palikušie un nogalinātie.” “Emocijas ir neaprakstāmas. Nekad nebiju iedomājusies, ka piedzīvošu to, ka notiek karš. Šis pasākums lika saprast, ka jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir. Es priecājos, ka latvieši neuzgrieza muguru tiem, kam ir grūti, ka cenšas palīdzēt un dod patvērumu. Nevaru iedomāties, kā būtu dzīvot bailēs, neziņā par to, vai šī diena būs pēdējā.”

“Krievijas – Ukrainas karš manī izraisa dusmas. Kā tas varēja notikt 21. gadsimtā? Es labāk izprotu situāciju, kādā atradās latviešu tauta, kas Krievija ienāca Latvijā, to okupējot. Stāvot šajā koncertā, redzēju apkārtējo acis, skumju un sēru
pilnas, uz brīdi sajutu radniecību un vienotību ar ukraiņu tautu un sapratu, ka mums visiem ir viens mērķis – pielikt punktu karam.”

“Es jūtos satraukts par sevi un Latviju. Man šis karš bija negaidīts notikums. Un es ceru, ka Ukraina uzvarēs karā. Ja es un visi apkārtējie nevēlamies piedzīvot šādus notikumus. Es ceru, ka rietumi nepadosies un turpinās atbalstīt Ukrainu. Cerams, šis karš parādīs visai pasaulei, ka karā neviens nav ieguvējs, ir tikai zaudētāji. Jūtos skumji, jo diena lika padomāt, cik slikti iet cilvēkiem, kurus ietekmējis karš. Koncerts lika padomāt, cik daudz man ir lietu, kuras pat nevarētu iedomāties kā
nepieejamas.”

“Tas, kas šobrīd plosās Ukrainā, ir nežēlīgs izaicinājums un pārdzīvojums ne tikai Ukrainas tautai, bet visai pasaulei. Ir sāpīgi skatīties cilvēku sejās un redzēt bailes, izmisumu, apjukumu. Šim karam ir jābeidzas! Lai ir spēks un veselība visai
cilvēcei pārvarēt šos izaicinājumus!”

“Krievijas – Ukrainas karš mani ir mazliet iebiedējis. Man ir bail, ka tas varētu pārtapt par Krievijas – NATO karu, kas nozīmētu, ka Latvija arī ir iesaistīta karā, tas būtu šausmīgi. Pasākums man lika apjaust, cik labi ir būt valstī, kas nav ierauta karā.”

“Ukrainas valsts tiek negodīgi ieņemta, katru dienu mirst tūkstošiem cilvēku, tiek sagrautas pilsētas, iznīcinātas ģimenes, cilvēki piedzīvo necilvēcību. Tas mani sarūgtina un sāpina, vēlos, lai šis karš ātrāk beidzas.”

“ “Diži” vīri izdomā, ka viņiem kaut ko vajag, un tādēļ simtiem tūkstoši iet bojā. Šie nāves sējēji sēž savos zelta troņos un kāda cilvēka dzīvību redz tikai kā skaitli. Paši viņi karalauku neredzēs, šie vairs nav antīkie laiki ar varonīgiem karaļiem, kuri paši vada savus vīrus cīņā uz dzīvību vai nāvi. Šie karaļi ir gļēvi, viņi neuzdrošināsies skatīt paši postu, ko radījuši. Viņi neredzēs ģimenes, kuras cieš badu, jo to tēvs ir miris par savu zemi. Katrs kritušais abās konflikta pusēs ir tēvs vai brālis, vai vīrs, vai dēls, bet saviem valdniekiem tikai skaitlis, nevis cilvēks ar saviem sapņiem, bailēm, cerībām, draugiem un mīļotajiem. Karā nav uzvarētāju vai zaudētāju, uzvar tā puse, kura zaudē vismazāk.”

8.a klases audzinātāja Inese Sīmane – “Piemiņas pasākumi lika mūsu jauniešiem aizdomāties, ka tādas vērtības, kā brīvība, drošība, labklājība, ir jānovērtē un jāciena.”

11.a klases audzinātāja Agrita Bartušēvica secina, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas palīdz kā vien iespējams Ukrainai.

Prieks, ka arī mēs – Cēsu Valsts ģimnāzijas saime - sarūpējām nepieciešamos materiālus sveču liešanai, izveidojām dāvaniņas
ukraiņu bērniem, kas kaut nedaudz, bet tomēr sildīja ukraiņu sirdis. Visa skolas lielā saime, jo īpaši koristi, bija priecīgi, ka tika dziedāta Ukrainas himna, kas bija kā atgādinājums, ka ar Ukrainu kopā ir daudz cilvēku. Mēs visi ceram uz ātrām kara beigām un Ukrainas uzvaru.