Dzejas dienas bibliotēkā

Publicēts: 03.10.19

16. – 27. septembris

Dzejniece, 1966.gada skolas absolvente Mirdza Kerliņa dzejas dienu laiku raksturo:

birst sirdspuksti
un pirksti deg
gaist pasaule kā tvaiks
ir dzejas laiks
/Mirdza Kerliņa/

Arī mūsu skolā tiek atvērtas dzejas grāmatas, izvēlēti dzejoļi un mīļākie lasīti klases biedriem. Šīgada devītajiem – īpašs uzdevums. Skolotājas Vinetas Bērziņas rosinātiem pārtapt par dzejniekiem un radīt pašiem savu dzejoli. Izdevās labi!

Lasījumi notika skolas bibliotēkā. Elīza Marija un Šarlote Liene savus dzejoļus lasīja CCB organizētajā jauno dzejdaru pēcpusdienā skolēniem.

Rudzīte Elīza Marija (9.a)

***
Tavā priekšā es stāvu kā esmu,
tā mazā meitene sapņu virpulī
un simts tūkstošos domu par to,
kā liela tīkotu kļūt.

Viņa skrien un klūp, un viņai maz rūp,
ka zeķes slapjas kļūst,
ka cimdi zūd,
ka mājās līdz ar tumsu jau vajadzētu būt.
Jo tikai viena viņa jūt –
cik ļoti mīlēt un mīlētai gribas būt.
Skriet pļavā un kopā ar mammu
šķību burkānu vīreli radīt,
lēkt pičpaunā un mīļo tēti
pa pļavu kā zirdziņu vadīt.
Un darīt to visu tā, ka nedomājas –
kas ieraudzīs,
ko kaimiņš nodomās,
kurš pēcāk aprunās.
Viņa tik ļoti to grib un viņai šķiet, ka šo vēlmi jūt ikviens –
silti kopā būt.

Vasaras aizskrēja , gadi pagāja, sapņi pagaisa,
un viņa palika viena,
jo liela jau nudien.
Un, re, joprojām tikai vienu viņa jūt –
cik ļoti mīlēt un mīlētai gribētos būt.

Tavā priekšā es stāvu kā esmu.
Tā mazā meitene sapņu virpulī
un simts tūkstošos domu par to,
kā atkal liela tīkotu kļūt.

Odziņa Šarlote Liene (9.b)

Ja vien...

Ja es biju ubags, tad tu biji ziema.
Ja es biju stirna, tad tu biji lauva.
Ja es biju acs, tad tu biji dūre.

Es lūdzu,
Es kliedzu,
Es bēgu...

Cerēju uz žēlastību, bet tā nenāca, neatsaucās.
Saule norietēja – vienkārši aizpeldēja
kopā ar manu sirdi.

Iestājās nakts.
Visu aprija tumsa,
arī manu dvēseli...

Un tad es biju lietus, bet tu – vientuļš cukurgrauds.
Es biju aligators, bet tu – neuzmanīgs tūļa.
Es biju pīle, bet tu – pamests gliemezis.

Nu tu bļāvi pēc palīdzības, bet nebija neviena,
kas tevi sadzirdētu.

Manas ausis bija tumsā tītas,
Acis – nogrimušas nakts melnumā.
bet mans prāts –
tas vēl bija nomodā,
gluži kā tavs
kad tavi zobi plosīja miesu manu,
kā toreiz,
kad atteicies uzklausīt lūgšanu.

Pār maniem kauliem skrien tirpas,
jo tu vaidi
pār maniem vaigiem līst sviedri,
jo tu steni,
taču man vienalga ir,
jo atceros triumfu tavu,
skatienu tavu...

Rau, rau!
Uzaust saule,
un tu atkal kļūsti par mežoni,
bet es – par upuri.

Es negribu, lai tā mūžam ir,
Es gribu paņemt rokās pildspalvu,
un likt tev priekšā papīru,
lai kopā pārrakstītu vēsturi.

Tad melns uz balta rakstīts būtu tas,
ka lauva ar antilopi labākās draudzenes,
bet lietus ar cukuru –
danco cukurvates mākoņos.